Finansējums valsts pārvaldes komunikācijai nav ekstra, bet ikdienas vajadzība

Laine Kučinska

Valsts pārvaldes komunikāciju un tai pieejamos resursus šobrīd var salīdzināt ar kara lauku, kurā cīnīties sūta pēc krīzes perioda iestādēs palikušos komunikācijas speciālistus bez jebkādiem taktiskiem risinājumiem un ieročiem. Viņi saņem pārmetumu lodes gan no žurnālistiem, gan no sabiedrības, gan no sabiedrisko attiecību profesionāļu nozares, kā arī no savas vadības par nemitīgiem zaudējumiem cīņā par sabiedrības informētību un aktuālu valdības lēmumu skaidrošanu. Komunikācijas tehnoloģijas nemitīgi attīstās, un privātās kompānijas dinamiski izmanto digitālo risinājumu piedāvātās iespējas.

Jāmodernizē valsts komunikācija

Laine Kučinska

Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja Laine Kučinska vada komunikāciju ne vien departamenta ietvaros, bet iniciatīvas un projektus sadarbībā ar visām Latvijas ministrijām. Joprojām viņa uztur arī saikni ar akadēmisko vidi - pagūst vadīt lekcijas. Nesen Ministru kabinetā LU SZF politoloģijas studentiem viņa vadīja lekcijas par valdības komunikāciju.

Neskaties uz durvīm, atver tās!

Ilze Pavlova

Valsts kanceleja pavasarī veica aptauju par sociālo mediju pieejamību un lietošanu valsts pārvaldes komunikācijā. Gandrīz neticami, bet aptaujā piedalījās aptuveni simts iestādes un kopumā rezultāti ir diezgan apmierinoši. Dinozauru laikmets beidzies!

Vai valsts iestādēm jāseko bankām, atverot filiāles sociālajos medijos?

Zanda Šadre

Vai valsts iestādēm būtu jāseko bankām un jāatver filiāles sociālajos medijos? Kādus valsts un pašvaldību pakalpojumus cilvēki tur vēlētos saņemt? Kādas mobilās aplikācijas iedzīvotājiem būtu vajadzīgas, lai ērtāk izmantotu publiskos pakalpojumus?

Jābeidz domāt, ka valsts pārvalde ir Melnais Pēteris

Zanda Šadre

  
"Pēteris nebija ne melnāks, ne ļaunāks kā citi. Viņš mīlēja cilvēkus un gribēja tiem kalpot, un tā bija viņa nelaime." Tā sākas Kārļa Skalbes pasaka par Melno Pēteri, kuru lasot iedomājos par ierēdni – cilvēku, kurš strādā valsts darbā un cilvēku labā, un kuram nemitīgi jāuzņem pārmetumi no ļaudīm par visām nelaimēm vienalga, cik labi un atbildīgi viņš pilda savu darbu.

Jābeidz paust pretvalstisku attieksmi, kas valsts pārvaldes profesionāļiem liek rakstīt atlūgumus

Eva Upīte

Virzība uz rezultātu sasniegšanu, būtiska efektivitātes uzlabošana, spēja elastīgi reaģēt uz sabiedrības vajadzībām un operatīvi reaģēt uz problēmām un krīzēm – tie visi ir izaicinājumi, kam jāatrod risinājumi, lai veidotu modernu valsts pārvaldi Latvijā.

Jāpiekrīt Valsts kontrolieres I. Sudrabas izteiktajai domai, ka valsts pārvaldes galvenā vērtībā ir motivēts, atbildīgs darbinieks. Taču faktiski, šāds ierēdnis ir nevis ķirsis uz tortes vai putukrējuma garnējums, bet gan stabilas mājas pamats, kas nodrošina valsts attīstību. Cilvēki ir un būs valsts un arī valsts pārvaldes lielākā vērtība.

Turpinot domu par motivētu un atbildīgu ierēdņu darbu valsts pārvaldē, ir jāpieliek punkts pretvalstiskai attieksmei un negāciju kurbulēšanai pret šiem cilvēkiem. Publiski paustā attieksme, ka valsts pārvaldes darbinieku lielākā daļa ir bezatbildīgi, viņiem neinteresē rezultāts un attīstība, turpina darbināt centrifūgu, kas visus talantīgos, spējīgos un motivētos cilvēkus agri vai vēlu izmet no valsts darba un iemet privātajā sektorā.

Mēs šobrīd noraugāmies uz krusta gājienu, kur talantīgākie juristi pāriet darbā uz privātām kompānijām, politikas plānotāji aizbēg darbā uz citām valstīm, motivētākos komunikāciju speciālistus aizvilina PR aģentūras un tā tālāk. Šādu krusta gājienu veicina pretvalstiska attieksme un to vērtību degradēšana, kas ir svarīgākās, strādājot valsts darbā.


Žēl, ka mēs daudz runājam par negācijas, bet neprotam vai negribam ne ar pušplēstu vārdu pieminētās vērtības, kuras vēlamies redzēt atbildīgos ierēdņos. Darbs valsts pārvaldē nekad nebūs peļņas darbs, jo pašos pamatos tas ir misijas darbs, kas balstās uz vēlmi veidot Latviju par labāku valsti mūsu bērniem. Tā vietā, lai skaļi runātu par vērtībām, tiek turpināti audzēt mīti par bezatbildīgiem, slinkiem ierēdņiem, kas darba laikā guļ vai sēž interneta portālos un komentē rakstus. Domāju, ka šāda attieksme dziļi aizvainos policistus, kas dzenas pakaļ noziedzniekiem vai ministrijas darbinieku, kas aizstāv valsts intereses Eiropas Savienības instancēs, kā arī citus valsts pārvaldē nodarbinātos, kuru darbs mums visiem ir svarīgs un nozīmīgs.

Kāpēc tik maz dzirdam par ierēdņiem, kas misijas apziņas vadīti milzīgā stresā un spriedzē palīdzēja izglābt valsti no bankrota un nostādīt atpakaļ uz attīstības ceļa, noslēdzot starptautiskā aizdevuma programmu? Ir pierādīts, ka faktiski šāds darbs ir savas veselības ziedošana valsts labā, piemēram, Polijā būtiski pieauga ierēdņu saslimšana ar vēzi pēc tam, kad noslēdzās šīs valsts prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē vēl stāv priekšā 2015.gadā, taču, ja mēs masveidīgi turpināsim kultivēt negatīvo ierēdņa tēlu vai Latvija, līdzīgi kā Polija varēs lepoties ar veiksmīgi novadītu prezidentūra Eiropas Savienības Padomē?!

Diemžēl negatīvā attieksme pret valsts pārvaldē nodarbinātajiem veicinās to, ka atbildīgākie un motivētākie ierēdņu uzrakstīs atlūgumus un turpinās masveidīgi pamest darbu valsts pārvaldē.

To, ka valsts pārvaldes darbības uzlabošanā ir vēl daudz darāmā, piekrītam, jo kopēja situācija valstī nepārtraukti atspoguļojas arī uz valsts pārvaldes darbu, kurai ir jāspēj strauji reaģēt uz notikumiem, kā arī pielāgot savu darbību esošajai situācijai.

Taču, lai runātu par mazu un efektīvu valsts pārvaldi, mums ir jāsakārto cilvēkresursu jautājumi, kurus Valsts kanceleja ir izvirzījusi par 2012.gada prioritāti, līdz ar to pašlaik tiek diskutēts par civildienesta turpmāko modeli, kā arī cilvēkresursu attīstību valsts pārvaldē.


Tāpat ir izstrādāta jauna valsts pārvaldē nodarbināto novērtēšanas sistēma, tā būs balstīta uz individuālo mērķu noteikšanu, kā arī nodarbināto vērtēšana notiks atskatoties uz sasniegtajiem mērķiem, šo tiesību aktu projektu plānojam virzīt izskatīšanai valdībā tuvākajās nedēļās. Tiek rasti risinājumi iestādes darbības efektivitātes uzlabošanai, ir izveidots iestādes vadītājiem monitoringa instruments- Iekšējās kontroles sistēma, lai analizētu iestādes darbībā vājos punktus, kā arī palīdzētu esošos resursus izmantotu maksimāli efektīvi, šonedēļ valdības sēdē šie Ministru kabineta noteikumi guva atbalstu.

Valsts kanceleja sadarbībā ar nozaru ministrijām pārskata dažādus procesus, lai samazinātu administratīvo slogu uzņēmējiem un iedzīvotājiem, administratīvā sloga mazināšanas ietvaros plānojam šogad rast risinājumu iesniedzamo pārskatu skaita samazināšanā, novēršot dublējošas informācijas pieprasīšanu, līdz ar to atbrīvojot resursus citu nozīmīgu funkciju veikšanai, kā arī pārskatīt arhīvos nododamo dokumentu apjomu, intelektuālā īpašuma reģistrācijas kārtību.

Ja ir neefektīva valsts pārvalde, arī valsts kopumā nevar būt efektīva. Tādēļ visas valsts interesēs ir sekmēt profesionāla civildienesta saglabāšanu un konkurētspējīgas motivācijas sistēmas izveidi, kas ilgtermiņā noteikti atmaksāsies.

Autortiesību organizāciju tiesības noteikt tarifus nav absolūtas

Inese Gailīte

Jāsāk ar, iespējams, triviālu atziņu, ka nav šaubu, ka intelektuālais īpašums ir jāaizsargā un autoriem un izpildītājiem ir jāsaņem atlīdzība par darbu izmantošanu. Tomēr autorus un izpildītājus pārstāvošo organizāciju teju pastāvīgā konfrontācija ar darbu tiešajiem un pastarpinātajiem izmantotājiem (šobrīd aktuālās diskusijas par radio klausīšanos sabiedriskā transporta šoferiem un biroju darbiniekiem, ilgstošas tiesvedības ar raidorganizācijām ir tikai daži no piemēriem) rada šaubas par šobrīd Autortiesību likumā ietvertā regulējuma samērīgumu, spēju efektīvi darboties praksē un tā radīto balansu (precīzāk sakot- disbalansu) starp autoriem un sabiedrību kopumā.

Publiskajā retorikā bieži tiek piesaukts arguments, ka autora radītais darbs ir tieši tāda pati prece kā tēja vai kondicionēšanas iekārta. Nedaudz izbrīna, ka šos argumentus min pati autoru organizācija. Autoru darbiem piemītošā unikalitāte nav tieši aizvietojama un pretstatā tam, ka tēju vienmēr vai aizstāt ar ūdeni, faktiskā monopolstāvoklī esošas organizācijas pārstāvēto autoru vai izpildītāju loku faktiski nav nekādu iespēju aizstāt ar ko citu kā tikai klusumu.

Vēlos norādīt uz vairākiem būtiskiem aspektiem, kuri publiskajā autortiesību organizāciju retorikā neizskan un kuri raisa jautājumu par to, vai patiesi autortiesību organizācija savās darbībās ir tik neierobežota, kā pati uzskata.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka ne Latvijas Republikas likumi, ne Latvijai saistošie starptautiskie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības pilnīgi brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata. Bernes konvencija atļauj tās dalībvalstīm- arī Latvijai iespējas savos normatīvajos aktos ietvert īpašus nosacījumus par autoru ekskluzīvo tiesību īstenošanu, nodrošinot, ka autors saņem taisnīgu atlīdzību.

Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā nosakot tarifus: ka atsevišķos gadījumos (tai skaitā publiskā izpildījuma gadījumā) organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka „taisnīgu atlīdzību”. Organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai un Konkurences padome ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tieši šobrīd plašas diskusijas izraisījušā publiskā izpildījuma jomā Konkurences padome 2008.gadā atzina, ka AKKA/LAA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli un piemēroja naudas sodu, cita starpā savā lēmumā konstatējot, ka noteiktie autoratlīdzības tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikalos uzskatāmi par netaisnīgiem gan vērtējot tos Latvijas mērogā (tarifi atšķiras līdz 2.75 reizēm), gan salīdzinot tos ar kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā publiskajā izpildījumā piemērotiem analoģiskiem tarifiem. Šo Konkurences padomes lēmumu par tiesisku atzinusi arī Augstākā tiesa.

Otrkārt, Autortiesību likumā ietvertās ģenerālklauzulas „taisnīga atlīdzība” saturu, tam piemērojamos kritērijus un nosacījumus Latvija ir tiesīga noteikt nacionālajā likumdošanā. Tas ir atzīts arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā, kurā vienā no spriedumiem uzsvērts, ka atlīdzības lielums ir izvērtējams, ņemot vērā darba nozīmību izmantotāja saimnieciskās darbības ietvaros. Ņemot vērā autortiesību organizāciju nesenās aktivitātes, loģiski un juridiski pamatoti šķiet jautājumi –vai saimnieciskās darbības ietvaros ir samērīgi prasīt atlīdzību par mūziku šoferu kabīnēs, kuru transportā atrodošies pasažieri nedzird un tieši kādu ekonomisko ieguvumu „Rīgas satiksme” no tā gūst? Vai ir samērīgi pieprasīt maksu par kabinetu, kurā strādā viens vai divi darbinieki, kuri klausās radio?

Autortiesību likums nepaskaidro un neizvērš kritērijus vai nosacījumus, pēc kuriem varētu spriest vai organizācijas noteiktā atlīdzība ir „taisnīga”, bet pietiekoši daiļrunīgi par pieprasītās atlīdzības lielumu un samērīgumu liecina pastāvošā tiesu prakse lietās ar raidorganizācijām. No TV 3 pieprasīto vairāk kā divu miljonu latu vietā ar Augstākās tiesas Civillietu palātas spriedumu piedzīti 201 tūkstotis latu; no LNT- 1,8 miljonu latu vietā 376 tūkstoši; no LTV- 1,4 miljonu vietā 354 tūkstoši latu u.c. Secinājums ir nepārprotams- tiesas ieskatā organizācijas pieprasītais atlīdzības apmērs ir nesamērīgs un ar spriedumiem tiek būtiski samazināts. Tomēr šādas ilgstošas tiesvedības var atļauties tikai salīdzinoši lieli uzņēmumi un maziem un vidējiem uzņēmumiem nav ne pietiekamu finanšu, ne laika resursu tādas uzsākt.

Treškārt, citu Eiropas Savienības valstu pieredze liecina, ka autortiesību jomu regulējošos tiesību aktos daudz stingrāk nekā Latvijā tiek noteiktas prasības, kurām ir jāatbilst organizāciju darbībai un tarifiem. Piemēram, Francijā ar likumu tiek noteikts, ka organizācijām ir jāparedz atvieglojumi sabiedriskā labuma organizāciju pasākumiem, kuros netiek iekasēta ieejas maksa. Lielbritānijā Autortiesību, dizaina un patentu likumā nostiprināta īpaša institūcija- Autortiesību tribunāls (Copyright tribunal), kurai darbu izmantotājs var iesniegt izskatīšanai gan spēkā esošos, gan organizācijas vēl tikai izstrādātos tarifus un tribunāls izskata jautājumu par to, vai tarifs ir samērīgs un saprātīgs. Vācijā likums ne tikai paredz organizācijām tarifus noteikt vienojoties ar izmantotāju apvienībām, bet arī salīdzinoši detalizēti regulē tarifu aprēķināšanas principus, cita starpā norādot, ka tarifiem jāpamatojas uz saimniecisko ieguvumu, kuru izmantotājs gūst izmantojot darbu. Tāpat aprēķinot tarifu lielumu, organizācijai jāņem vērā atlīdzības maksātāju reliģiskās, kultūras un sociālās intereses. Visas šīs valstis ir gan Eiropas Savienības, gan Bernes un Romas konvenciju dalībvalstis un tajās pastāvošie ierobežojumi vēlreiz apliecina, ka starptautiskie līgumi autortiesību un blakustiesību jomā atļauj valstīm ieviest daudz stingrākus nosacījumus organizāciju darbībai, kādi šobrīd paredzēti (vai precīzāk- nav paredzēti) Latvijā.

Neaicinu akli sekot citu valstu autortiesību sistēmām, bet gan vēršu uzmanību, ka šādi ierobežojumi autortiesību un blakustiesību organizācijām pastāv un nav nekas unikāls. Drīzāk unikālā situācijā šobrīd ir Latvija, kurā likums paredz, ka tarifiem jāparedz „taisnīga atlīdzība”, bez konkrētāka regulējuma. Autortiesību likumā būtu jāparedz nosacījumi, pēc kādiem principiem nosakāmi „taisnīgas atlīdzības” tarifi; jādefinē, ko saprotam ar izmantotāju apvienībām un jānosaka vienošanās par taisnīgu atlīdzību process. Vienošanās process bez šaubām ir atkarīgs no pušu savstarpējas sadarbības un labticības, bet acīmredzot Latvijā vienošanās princips praksē nedarbojas un nav pat svarīgi, kuras puses dēļ. Autortiesību likums ir palicis pusdarīts un izveidojusies situācija ar ilgstošām tiesvedībām un organizāciju acīmredzamu nespēju sabiedrībai pamatot un pieņemamā veidā izskaidrot, kā veidojas tarifi. Tas liecina, ka Autortiesību likuma regulējums ir būtiski pilnveidojams. Turklāt šāds regulējums iekļaujams ne tikai izmantotāju, bet arī pašu autoru un to organizāciju interesēs.